***

Lietus lāses atkal seju sit.
Sāp- sit, bet nesasit.
Debesīs tumsas vara vīd.
Ar stipru cerību sirdī
Gaidu saules staru spožu
Tikai vienu, bet manējo.

Ejot viena pa taciņu šauro,
Ļauju lietus lāsēm pa vaigu ritēt.
Neviens to nevar zināt, tikai minēt
Kad saule lietu spēs vinnēt.
Un smagi elsojot joprojām gaidu
To vienu, to manējo.

Slapjās pēdas pa rasu slīd,
Vāzē rozes sārtās vīst.
Bet lāses turpina krist,
Arvien manu seju sist.
Un nespēju sagaidīt to-
Tik vienu, bet manējo.

Bezcerības liesma acīs sāk šķilt.
Kājas ķermeni negrib vairs vilkt.
Skaudrā patiesībā sāku es grimt-
Lietus lāses neplāno rimt.
Saprotu- nenāks
Viņš viens- manējais.