Vlada stāsts

Es nemīlu pilnīgas beigas,
No dzīves it kā nenogurstu es.
Bet nemīlu jebkuru gadalaiku,
Kad dziedātspējas prieku zaudēju.

Es neieredzu cinismu kā šķiru,
Un apsveikumiem - neticu, un vēl
- Kad savādnieki lasa pastu manu
- Bez pārmetumiem, skatoties pār plecu man.

Es neciešu, kad notiek tā pa pusei
Kad paliek vārdi gaisā, pusceļā.
Es neciešu, kad izšauj mugurkaulā
Es uzbrūku, kad tieši sejā šauj.

Es neieredzu klačas tā kā šķiru
- Bezpārliecības glaimu adatu.
Un vēl – kad vienmēr viss pret spalvai
Un kad pa stiklu - kā ar metālu.

Es nepaciešu pārliecības kalnus,
Tad jau ir labāk - lai to bremžu nav!
Es ienīstu, ja godavārdu aizmirst,
Un kad ceļ godā nepatiesību.

Un, ja es redzu nogurušus spārnus,
Nav žēluma un ne jau tā pat vien
Es neciešu bezspēku arī varu,
Vien tikai Kristu, krustā sisto, dikti žēl.

Es sevi ienīstu, kad pats es baidos,
Es gaudoju, kad nevainīgos sit.
Es neciešu, kad dvēseli man plosa,
Un vēl, kad viņu augstmanīgi min.

Man nepatīk nedz manēžas, nedz tirgi
- Pret naudas spēku miljonus tur mij.
Lai nākotnē ir pārmaiņas jebkādas
Šo visu nekad neiemīlēšu.