lietavas

Skumji rit asara pār vaigu,
Pat debess ir pelēki drūma
Šķiet tā dzīvo ar mani,
Liek pērkonam dārdēt
Tik skaļi,
Cik vēlētos es kliegt
Liek zibeņot tik baisi,
Šokējoši kā izteiktie vārdi
Kliedzu -
Kamdēļ joprojām
Tik sāpīgas šķiet ilgas?

Kā mežonīgas lietavas
Svelmainās vasarās manās
Debess aumaļām birdina asaras
Bet vieglāk no tā nepaliek
Vien pati kļūst tik izmisusi,
Ka pērkon dārdus
Izdves tik sasodīti skaļus,
Lai pat kurlais sāk dzirdēt
Zibeni tik žilbinoši spožu,
Lai pat aklais sāk redzēt,
Cik ļoti ilgojos Tevis
Lūdzos es Tevis
Līdz aizlūst man balss
Atkal un atkal
Sniedzos pie Tevis.

Un tikmēr šīs lietavas manas
Nespēju tās remdēt
Un sevī dziļi gremdēt
Vien cenšos,
Jo varu
Mācīties dzīvot,
Lai kliedētu vienmēr
Šo pelēko skatu,
Ko saucu par
Savu rūpju nastu.
Lai redzētu debess jumu
Kā gaišszilu brīnumu,
Kas līdz ar Tevi
Vairs tikai sapņos mīt.

Tad pat varavīksnei
Tapt būs lemts
Un beigsies
Šīs lietainās dienas
Tā mirdzēs tik spoži
Atklās man krāsas
Patiesas un spilgtas
Kaut septiņas vien ir
Vismaz tās redzu,
Tās vienmēr būs manas
Un ar tām man būs gana!