viļņu miju elēģija

kad jūras viļņi
savus kumbrus
baltām šallēm sedzas.
kad balti melnās kaijas
krastā savu vietu redz.
es ļaujos ūdens sāļumam
un vēja rejām ūdens klajā,
saules taku
savā priekšā redzot,
kā projām ejamo
uz nezināmo mūža taku.
te itkā gliemežvāka šalkas
ausī mikli vēsta,
- ka es tev saku...
- viļņi vienmēr
projām steidz
no tevis,
lai ar uz kuru
pusi bristu
tavas kājas.
es atguļos un ļaujos
ūdens varai dzelmē
mani iemīt,
kur klusums tāds,
ka tikai reta
skaņa traucē laiku
un miers visapkārt
mānīgs aijā miesu.
bet dzīves nemiers
neļauj ilgi snaust
un triec uz augšu
svaigas elpas alkās.
tā vienmēr
miers
un dzīves alkas
mijas.