18.

ir valsts, kas sirdi plosa ļauni.
ir dzīve. kuru jādzīvo.
ir diena, kas man prasa ēst.
un nakts, kas nīkst bez pajumtes.

es pats šo valsti senčos cēlu
un pats es senčos likto lēmu.
kāpēc es tagad apmulsis,
kad zvēru bars to apsēdis?

kas liedz man zvērus projām dzīt
un varu šo vairs neatzīt?
vai tas ir senā vergu dvaka,
kas ir kā sasmirdusi aka?

kurš liedz man aku tīru smelt?
kurš liedz man jaunu varu celt?
tik paša slinkums, kūtrais gars.
tas mums it visiem ļaunais spars.

drīz atkal nebūs mums nekā
un atkal viss no sākuma?
kam gaidīt kamēr pienāks rīts,
ja šodien darbs nav padarīts.

ir atkal visiem jāiet ielās
lai nedomā, ka muļķi lielās.
lai šodien redz šo mūsu spēku
lai rītdien nelgas paunā grēku.

šis šodien ir vien šāviens gaisā
kas gaisu skaņu padara.
lai ļaunie zin`, ka laiks tiem galā
un rīt būs krietna samaksa.

par darbiem, kas ar viltu veikti
par meliem, kas bez mitas steigti.
viss atdarīts jo drīzi tiks.
kas labs, tam labums, kas slikts, tam slikts.

bet tas ir vien tik jaunā sākums
un jaunā diena nenāks drīz.
ir viegli padzīt, viegli nojaukt,
bet smags ir tas, kas uzceļams.

vai tāpēc jāskumst pierei grumbās
vai tāpēc sparu projām likt.
ir atkal jauna gaisma galā,
kas spīdēt mums jel citu rīt.