Atmiņas.

Viens salīcis vecītis
Sēž upes krastā, ķer zivis,
Senās atmiņās kavējas tas,
Domīgi smaidot ik pa brīdim.
...
Jā, bij tas stalts vīrs kādreiz
Un jāja zirgā baltā
Pēc savas līgavas-princeses daiļās,
Nebrīves važās kaltās...
Kāds bija pateicības skūpsts sniegts...
Ak, visi tad līksmoja un uzgavilēja
Tam jaunajam pārim staltajam...
Tad dzima bērniņi viņiem,
Pa kādam ik pārgad...
...
Sen nav tās skaistules pasaulē...
Un laimīgie laiki ir pagājuši...
Zied vecais kastanis pagalmā,
Tas gan visu atceras.