elēģija

Salts vējš nes ziemīgas lapas..
Kur ceļi tām sākās, kur beidzas ?
Klāj lēni tās mīļotās kapu..
Un ziemels prom šņukstēdams steidzas..

Salst zeme, stingst niedres āliņģu vāzēs
Kur strautiem zem ledus apstājas sirds.
Mirst ziedi, sprostoti kupenu vāzēs..
Un žēlas nopūtas virszemē dzird.

Vien ubags ar skrandainu ubaga tarbu,
Kā ēna pār sniegotu klajumu brien.
Tas gaida, kad nāve nāks izdarīt darbu,
Jau aukstums kā čūskas pa locekļiem lien.

Kam neņēmi viņu- šo skrandaino vīru?
Tam dzīve ir mokas un apnicis viss.
Sev līdzi aizrāvi - jaunu un tīru,
Tās lūpas un skatiens nu izdzisis.

Bet nāve klusē, žņaudz izkapti saujā.
Ko vārdus tērēt, vai tiem ir šeit vērts?
Kā zemnieks noguris - labību pļaujot ..
Ik grauds tiek savā apcirknī bērts..