Bijušā optimista bezmiegs jeb būs jau labi... viss...

Es tikai svece šajā pasaulē vien esmu -
Vien mirkli dzīves vējos lemts ir liesmai plīvot.
Varbūt, ka straujāks brāziens grūdīs savu dvesmu
Un deglis dzisīs, stājis laiks: "Tev pietiks dzīvot..."

Mēs īsti nezinām, kas pareizi, kas greizi,
Vai solis, labi sperts, no kraujas nemet lejā.
Un tā tas katru dienu, stundu, katru reizi
Var pēkšņi likten`s sūru skābi iespļaut sejā.

Nē, es te negaužos, jo par ko man gan gausties -
Man divas rokas, kājas, sirds - nu labi, četras acis.
"No grūtībām, kas lemtas būs tik nenorausties
Un vērīgi ar visām četrām veries, ko Dievs devis."

Bet labāk nepaliks, ja teikšu to, kā nava,
Vai teikšu ir, bet tas nekad nav bijis.
Ir nepatiesība bez trumpjiem kāršu kava
Vien žēl, ka bieži taisnīgais to paliek nemanījis...

Tad kādēļ šādās rindās izgāzt tinti
Un iespējami baltas papīrdzērves melnā smērēt?
Es domāju: "Man nav vienalga. Dzīvot rimti?"
Vai tas ir tas, kā savas sveces doto laiku tērēt?

Nav manī nemiergars, kas rosina un urda
Kas pasaulei liek meklēt spēka plecus svirām.
Ar katru dienu dziļāk lienu straujo brāzmu murdā
Kur deglis dzisīs, stāsies laiks un
tuneļgaisma velties pretī sāks
caur tālo durvju virām...

Viss....