Valentīns trako

Valentīndiena pagāja vannā,
Tur slēpos no Valentīnām,
No baibiņām , lonijām, zinām!

Tad cēlos un sasitu olas pannā!
Lai brokastu vienkāršu ēstu.
Sev sauli miglainā ikdienā nestu.

Te zvana pie durvīm - kā pažarnieki!
Es steidzos, lai skatītos ārā:
Tur Minna - krīt virsū tiklībā kārā!

Ak šaize, ak māte pie kājas!
Es nevaru laukā šo sievieti mest:
Tā jāmasē, jāņurca- jādod tai ēst!

Nu Minna kā kaķe klāti man glaužas,
Šņācot un ņurdot kā aprīļa runcis,
Un jūtu kā glaužas un piepūšas puncis!

Te atkal zvans tarkšķ priekšnamā manā
Es atstāju Minnu uz dīvāna sust,
Kas atnācis ciemos? To dabūšu just.

Ak jēziņ! Tā Monika nākusi ciemā,
Ģērbusies ziemīgi - visa baltā
Un metas pie manīm- līksma un stalta.

To vedinu prom uz virtuvīti,
Kur kafijkanna kā kobra salkusi šņāc,
Nāc mīļā , man klēpī sēdies! Nāc!

Te notrinkšķ blēdigi skaļais durvju zvans,
Gar skatu aizlido dzirksteles acīs..
Ko atnācējs grib , ko sacīs?

Stāv durvju ailē kā rītausma tālā,
Ar pavērtām lūpām- kā maitu lija:
Mana čomiene vecā - Emīlija!

Bet skatiens pāri plecam tai klīst:
Tur trepes ar nācējām dažādām pildās_
Žanete, Inese, Olga un Milda..

Gar acīm zilgani rimbuļi skraida:
Tad gāžos gar zemi kā zibeņu spārdīts:
Un pamostos gultā kā krabis vārīts.

Cik labi, ka tas tikai sapnis durns!
Un visa diena būs brīva man:
Tik kamdēļ pie durvīm kāds klauvē un zvana??

..............................