Eņģeļi

Reiz Eņģeļi debesīs apklusa un skatu zemei pievērsa,
Jo pasaulē divi cilvēki satikās
Un viens otram cieši acīs ieskatījās
Tie nedroši viens otram pretim gāja
Un pēkšņi tas viens, tam otram plaukstu pasniedza
Viens apmulsa, bet otrs gaidīja...
Gaidīja, kad otrs viņa plaukstu satvēra.
Tad rokās šie cilvēki sadevās
Un nedroši pirmo soli kopā spēra,
Kā mazs bērns, kas staigāt mācījās,
Tie klupa un krita, bet kopā turējās.
Tad Eņģeļi, tie, kas uz mākoņa malas stāvēja,
Šiem abiem cilvēkiem Zvaigzni dāvāja
Tur viņu vārdus ar sudraba burtiem rakstīja,
Tad atkal Eņģeļi apklusa, un klusībā asaru notrauca,
Jo divi draugi uz Zemes viens otru atrada,
Viens otra sirdi ar smiekliem, asarām, prieku, laimi un mīlestību pildīja
Un katru vakaru tā Zvaigzne pie debesīm iemirdzas,
Kā mūžīgās draudzības sargs
Un arī Eņģeļi ne brīdi neiesnaužas,
Tie nomodā par zvaigzni un draudzību,
Tik reizi pa reizei, kad draugs draugam saka
„Es Tevi mīlu”
Dažas dimanta asaras no debesīm nokrīt,
Jo Eņģeļi debesīs klusībā raudāja.