Zvaigznes krīt ļoti reti

autors: kodax [dzejoļi]

Ja cilvēkiem būtu spārni,
Viņi aizmirstu savas mājas.
Spārni kā brīvība māna,
Skumjas paliktu tālas.

Atpūstos pilsētas ielas,
Un nami skumtu pēc sejām.
Laternas lūgtu putnus
Pabūt par gaismas ēnām

Draugus es meklētu naktīs
Zvaigžņotajās debesīs.
Jo zvaigznes krīt ļoti reti,
Neviens tās tāpat nenesīs.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Plaanpraatinjsh	2009-01-12 16:53
Izlasīju,papētīju zvirbuļu uzvedību,bet šie nekur tālāk par barotavu nelido.
assortina	2009-01-12 18:53
Es arī paskatījos - tiešām nelido!!!
Vejslota	2009-01-12 19:12
Tā neko! Apcerīgs! :):)
klusaisMiileetaajs	2009-01-12 19:46
Neviens pat neierunātos, ka tāds Eir Boltik kādam būtu vajadzīgs. :))
hefny	2009-01-12 22:44
Pēc Frieda-lidotgribēšana-kaut ko nozimē.
mazlacitis	2009-01-13 09:13
Zvaigznes jau vispār nekrīt .. nekad.. Tā saucamais zvaigžņu lietus ir - tikai sīku akmeņu sadegšana atmosfērā :)
ne_jau_taa	2009-01-13 16:35
Zvaigznēm ir sava dzīve:)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!