šis laiks II *

Ir beidzot brīvdiena, galva dulla
no nepadarītiem darbiem.
Tie visi urķējas, klāt man sienas
ar pārmetumiem jo skarbiem.

Stāv egle pie miskastes pieslieta sētā,
var būt, ka nesīšu iekšā.
Bet vai es gaidu to gadu, kas pienāk
un vēlas man stādīties priekšā?

Trīc galvā dzeltena ziedlapiņa,
uz stingras atsperes kura.
Ciet-vaļā, ciet-vaļā lec metāls klakšķot,
un atsperē spēki turas.

Vai TĀDU taureni izsapņoju?
Kāds manu apziņu maisa!
Man liekas, tam jābūt bij vieglam un trauslam -
no zila, saulpilna gaisa!

Tik cieti taureņi, izrādās, pastāv,
tik bīstami klakšķina spārnus.
Kāpēc tas radīts? Kā putna knābis...
vai nomaskējusies vārna...

Tas laiks, kas paliek arvienu šaurāks
un spiež mani kopā spīlēs,
var būt, ka izspers kā kompaktu korķi,
varbūt vismaz tik daudz mīlēs.


* pirmais dzejolis ar tādu pašu virsrakstu bija pirms gada