Bezsamaņas ieleja

Man pat reiz dzira pirmā vietā,
Ko katru dienu, lieku lietā.
Es neatsakos ne no glāzes,
Man tiešām sagājušas fāzes.

Es katrā malkā jūtu sāpes
Un saprotu kad, tas ir muļķīgi
Bet zinu, ja no rīta slāpes
Kad tas ir ļoti sāpīgi!

Un kad es atkal glāzē leju
To dziru kas man mierina
Un zinu, es pie kā es iešu,
Kur atkal doktors dziedina

Viņš stāsta man par skaistu dzīvi,
Ko tiešām, neizprotu es.
Man paliek tagad kauli stīvi
Kad dzira manu dzīvi dzēš.

Un kārtējais mans rīts ir klāt,
Kad varu dzert un turpināt,
Bez samaņas tā aiziet diena,
Kas dzīvē svarīga, it viena.