Tās raupjās rokas

autors: kodax [dzejoļi]

Maigi glāstīju ābeles rokas,
Baidījos nejauši ievainot.
Pastieptie pirksti tik raupji bija,
Padomāju – kā mūžu nodzīvot.

Viņa pastiepa savu roku,
Vienīgo ābolu deva no sirds.
Gluži kā darīja to mana Māte,
Kas kā zvaigzne, jau debesīs mirdz.

Notrīcēja manas delnas,
Kad tajās iegūlās kaut kas mīļš.
Skatījos zvaigznēs, kur mana Māte?!
Paldies! Tas bij’ pieskāriens dvēselei tīrs.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2008-11-27 07:05
Varu iedomāties, kāda tev ķepa, ja pat ābelei mizu vari ar nagiem noraut! :))))
ija9	2008-11-27 09:55
KLM,nebojā noskaņu. Kas tad šorīt atkal? Dzejolis sirsnīgs un mīļš.
iluzija29	2008-11-27 12:16
Vai klusais arī raksta dzeju vai ir tikai kritiķis.Atvainojos,ka neesmu vēl iepazinusies ar visiem dzejdariem.Paldies,es redzēju to ainu,kā māte bija tur,kur viņai jābūt,jo viņa ir māte.
Vejslota	2008-11-27 15:55
Dzejolī pārliecinoši izpausta mīlestība pret māti! Pat sirds ietrīsas lasot... Paldies! :):) Bet KlM koments man arī patīk! :D
klusaisMiileetaajs	2008-11-27 16:40
Ija nr.9! Dzejas lapā ir dzejnieku saraksts. Uzklikšķini uz tā un parādīsie visi oho dzejnieki. Sameklē sarakstā manu vārdu un, nenožēlosi - Tu baudīsi īstu dzeju, un atgriezīsies pie tās ne vienreiz vien! :))
mistik	2008-11-27 21:02
Mīļš veltījums!
ne_jau_taa	2008-11-28 15:27
Labs dzejolis.Aizkustinošs. Tagad dodos lasīt KLM šedevrus:D:D:D

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!