Rosarium Uetersen

nopirkām akmeņiem pilnu podu
smagi nesām aiz kāta
lejasgalā bij rozes sakne
akmeņos iestiprināta

māmuļas kāpnes no trešā stāva
piebira ziedlapiņām
novēdīja viegls aromāts
kad vējš pieskārās viņām

pāri ielai pie zaļās gaismas
divatā lēni stiepām
stāvējām ēnā trijatā gaidījām
parka malā zem liepām

slaida maikste izslējās gaisā
taisni un vertikāli
piebrauca auto iestūmām iekšā
knapi pa diagonāli

nezinu kāpēc tik nenovēršami
vilka uz viņas pusi
kokveida stīgroze vecīgi rozā
bij mani apbūrusi

trīsreiz atgriezos un tad cilvēks
kuram tās karalienes
saņēma mani ciet pie rokas
sēdinot blakus pie viena

atvēra grāmatu soli pa solim
bildei un viedam vārdam
īstajā laikā īstajā vietā
roze tev jāiestāda

noliec un piesedz ar skujām ziemā
pumpurus neapdedzini
dienvidu pusē nelielā vējā
rozīti pieradini

mīlestībā viss potēts un audzis
trīsdesmit gadus to daru
mīlestībā un katru dienu

man arī jāvar
vai varu?

stāstam nav beigu jo kokroze mana
vēl nav pat iestādīta
izgulēšos un tikai pēc tam
turpinājums
no rīta