viens mirklis

sāp sirds no vientulības
kas mani rauj kā akacī
cik daudz tur bezgalības
cik dziļa taka šī

vēl esmu augšmalā
bet jaušu perspektīvā
kas gaida tai galā
ja došos gaitā brīvā

pa manu domu taku
viss nošļūk dziļā atvarā
caur riņķu riņķiem
grodu grodiem pazūd
akā dziļdziļā

tad gaitu saistītu
sev izvēlos un ņemu
kas ceļu aiztītu
un neļautu krist zemu

pie rokas sevi ciet
un stingri pieturoties
caur lokiem atpakaļ
uz augšu atkal doties