plukt

pametu es gaisā
dienas beigas
tās krīt kā rudens lapa,
sārtojot, bez steigas.

viss apkārt nerimst
mani dunkāt
bet sirds man
skumju mierā duss.

jau tumst
un Saule spulgo citā zemē.
es apguļos šepat vien
savas dzīves renē.

kas man, ka citiem kāpt
man tīk uz delnām
un sirdi mīdīt
skaļi tīk.

ir vakars.
šī diena mirusi uz mūžiem
bet cita diena dzims
varbūt jau rīt.