Statuja

Sveces liesma dedzina pirkstus, bet es tos nerauju nost, kaut zinu, ka nekas mani netur un, ka es to drīkstu. Asa sāpe, bet tas ir viss, ko es jūtu. Bet pat šoreiz vēlos, kaut par nejūtīgu statuju kļūtu. Tad vismaz citiem, ko demolēt būtu...
Bet pagaidām vēl tikai cilvēks un nekas vairāk es neesmu. Tikai nieka cilvēks šajā plašajā pasaulē, lai arī ar iedvesmu. Ar iedvesmu rakstīt, iznīcināt, celt. Ar iedvesmu censties, krist, varbūt kādu dienu zelt.
Ak... Nē, šīs sāpes nedrīkst man traucēt, jānopūš svece, lai arī tad man tikai uz saules gaismu vairs cerēt. Nekas, pasēdēšu tumsā, bet tomēr būšu. Varbūt tā klusu, naktī esot, par statuju kļūšu.
Tad tu varētu nākt, aprakstīt mani un varbūt pat iespert. Un tā būtu labi, jo statuja, būdama es, to nespētu aptvert. Sajūtas būtu zudušas, acu priekšā iestātos migla, un acis manas tad būtu kā no stikla. Vairs ne redzēt spējīgas, bet tikai skaistas un seklas. Tad tu varētu iet garām un tanīs mani meklēt.
Bet pagaidām būs man vien ar cilvēka miesu jāsamierinās. Būs man jājūt, jāraud un histērijā stūrī jāieritinās...
Ehh, kaut tā būtu, ka par statuju es kļūtu...