Mirsti

Tu stāvēji man pretī elles vārtos
Ieģērbts asinīs traipītos kankaros sārtos
Acīs tev spīdēja uguns un posts
Pie kājām salauzts gabalos gulēja plosts

Asiņu upe ir plata un dziļa
Pārpeldēt nevar, visi tur viļās
Tilti ir brukuši, ceļš atpakaļ izdzēsts
Tu jūties bezcerīgs, nolemts un sāpju saēsts

Tavi kauli sāk pamazām sairt un brukt
Bet tu esi iekalts važās, tu nevari mukt
Kaut izrauties varēsi, kaut pārplēst tās spēsi
Asiņu upei pāri tu nepārpeldēsi

Bet pārlauz važas, aizmūc un grimsti
Es gribu redzēt, kā tu bezspēkā mirsti
Kā aizrīsies asinīm, nosmaksi dūmos
Kā tavas atliekas ievilks un paslēps kāds krūmos

Tev ir jāmirst, jo pasaulē ļauna ir gana
Tava nāve ir vienīgā vēlme mana
Lai asinis pieņem, ko devusi māte
Lai tu nonāc, kur cēlies, kur tuvu ir sāpe

Izjūti mokas, nestiep pretī man plaukstu
Pretī saņemsi tikai “piedod” aukstu
Un pēdējais, ko tev redzēt būs lemts –
Asiņu apsējs pār acīm tev nenoņemts.