No manis prasa par daudz

No manis prasa par daudz,
Saka lielāka audz,
Savā dzīvē tev kādreiz
Ir jāsasniedz daudz.

Šī doma par nākotni uzdzen man vēmienu.
Nevēlos morāli klausīties vēl vienu.
Es vēlos tik pati es dzīvot un būt
Kā ābols – kas reiz zaļš bijis
Savā nodabā pūt.
Dzīvi nevajag sasteigt,
Vajag ļaut, lai tā iet,
Vajag klausīties sevī
Un par pārējiem smiet.
Un piedrāzt šīs morāles
Teiktās un kliegtās
Vajag visu pa plauktiņiem salikt reiz vietās.

Tāpēc sauciet man līdzi –
Piedrāzt ir dzīvi,
Ko uzspiež mums senči un stereotipi.
Ir jālauž šīs barjeras,
Jābūt ir brīviem,
Reiz mums no mirušiem jākļūst ir dzīviem.
Ir jāievelk krūtīs tas gaiss, ko mēs gribam,
Nevis tas, ko ar varu kāds iebāž mums ribās.
Ir jābūt mums pašiem un jāpiedrāž viss,
Ko kāds reiz ir pateicis, uzspiedis.