rudens tumsas stundās

Kad logā satumst dienas blāvās gaismas,
Pār manu galdu lejup lēni plājas
Divi melnīgsnēji plēvju spārni.

Pāris tumšu, smagu spārnu
Pārklāj galvu, pārklāj matus, acis, elpot traucē.
Un, šķiet, melns obsidiānakmens ieperinās sirdī –
Spiež.

Pāris sājas lāses, novembrlietus vēlie sāpju bērni,
Spiežas acīs, kuras lēnām tumsā aklas top.
Kaklu aizžņaudz rētas, kļūstu arī mēma.

Tās sāpes, tās rudens sāpes –
Kā indīgas, bālas sēnes cauri miesai dīgst –
Plīst āda, smalki dzeļas cepurītes asās,
Indi dzīslās izplatot un garu mēmu sāpēs darot.