atbilde varenajiem kritikiem

Dienvidos, žēlīgais dzērves kliedziens purvā.
Tas ir vaks!
Pļek pļak un ai, ai, ai gatavs!
Sviests labs padevies, tāds neveikli meistarots darbs,
Kas salikts sēdot noliktavā, bezdarbībā
Un kas ir pats interesantākais
Dzeja atsedz vientuļa cilvēka vājumu,
Kad tas izmisuma un aukstuma dzīts
Ziemā dodas ceriņu krūmā aizvēju meklēt
Bet vai nu tāpēc liksim viņam kāju priekšā
Mēs visi dzejnieki un kritiķi,
Vēlēsim viņam laimi un atrast to,
Pēc kā sirds un miesa kāro!
Bet ko tad Jūs, meitenīt izlasījāt? Ak piedodiet!
Nolīdīšu malā no citu cilvēku skatieniem.
Es jau nerunāju par nāvi, bet par dzeju..
Pasakainas dzīres dvēselēm no stikla,
Kuru hīts - nāve laimi nes...!! Nu es to tā saprotu,
Un tas nav priekš manis...
Vai acīs meklēt ceriņus nozīmē tikai krāsu??!
Var apvienot - bēršanu, dzeršanu... trepes un sievietes!!
Dazreiz ta notiek Laterna reāli gaismu dod
Dvēseles stāvoklis to nespēj pieņemt...es zinu,
Kā tas ir. Dažreiz tā medz notikt
Leduspuķu tīklos sapinos un atrubos:
Viņam nepatīk rožu lapas.Tās parak jaukas
Tās gaisigas smaržas mums nes
Tiri piri tra ta tā...piedodiet...
Tā mēs klejojam,dzejas dzejojam,
Ai, kas rīklē man, laikam asaka
Nekā tāda īpaši neredzu
Par nāvi neizteikšos,pati atnāks
Ņem un izsauc pūteju orķestri