Viegluma apžilbušie

Saule tērpusies mākoņu skrandās
Vakara pastaigā dodas.
Jūras bangās vizošais tilts
Aicina tālēs doties.
Tā pārguruši putni naktīs
Uz bākugunīm traucas
Un... pret stiklu atsitušies,
Spožuma apžilbināti, krīt.
Arī viņi vēlējās dzīvot,
Rītausmā rasu dzert...
Ne jau vien putni apžilbst,
Vieglas dzīves kārojas daudziem:
Šļircīte, glāzīte, zālīte, šņauciens,
Pazūd telpa, apstājas laiks
Un dzīve krāsaina, žilboša šķiet.
Kādam mēnēšus, nedēļas,
Dažam tās skaitāmas dienas...
Bet pie kapa nav dzīves baudītāja neviena.
Vai bija vērts dzīves vieglumam ļauties?