Krustcelēs

Kad klaiņoju
Viņsaules mežos,
Kur dvēseles
Un zvaigznes krīt,
Kad dvēsele
Deg elles liesmās,
Jo elle manī pašā mīt
šai naktī lietainā
Un drēgnā
Uz krustcelēm
Stāv dīvains vīrs
Tam skatiens drūms
Un veras tālē,
Bet gars?
Virs tumšiem ūdeņiem
Vēl klīst,
Virs klajumiem,
Kas bango nikni
Tam kaut kas
Svarīgs pazudis...
Kas esi
Dvēsele bez miesa
Ko skatiens tavs
Grib pasacīt?!
Un atbild viņš:
"Ko kasies,slieka,
Es esmu tikai spogulis"...