patiesības sauklis...

-Cilvēks kurš uztvēra visu pārāk sāpīgi teica man...
"Tu nemāki melot.Tu nesaki patiesību...Kādēļ melo man..?!"
-Es atbildēju viņam...
"Es tev nemeloju...Es tev saku taisnību tici man!"
"Kā lai tev ticu...reiz jau tu pievīli mani...teici ka mīli,bet patiesībā nīdi."
"NĒ!Tā nebija...es zinu ka tā nebija...un ja arī bija tad piedod man...cilvēki kļūdās...un es arī esmu cilvēks."
"Es to nespēju...sāpes bija pārāk stipras...tās dedzināja katru manu sirds dzīslu...nespēšu tev piedot."
"LŪDZU...kā es dzīvošu bez tevīm...?!"
"Dzīvosi...tad redzēsi...tāpat kā iepriekš...vai tad maz redzēji un juti, ka esmu tev blakus?!"
"Redzēju un jutu...tikai dziļi sevī...tā lai neviens neredz..."
"Tad vajadzēja tā, lai visi redz..."
"Piedod..."
-Es nometos ceļos...bet viņš...viņš...pazuda...
"Kur tu paliki?!"
-Es asarām acīs kliedzu...
"Tu mani pameti!..."
"Nē...tu MANI pameti...sakot ļaunākos vārdus kas var izlausties no cilvēka sirds...TU pazudināji mani...savos sapņos..."
-Un ar šiem vārdiem mana dvēsele aizlidoja...