Pa ledu

Mana vēstule – lepnums ezera stingumā.
Dāvināts vārds nobirst no sirds un tirpst.
Nevajag pārnākt.
Kamdēļ tu esi tik skaists?
Pa ledu džinkstošus vārdus dzen vējš.
Šis lietus – tik biezs kā kafijas sīrups –
Var nolaizīt nost no stikla
Smalkiem, svelošiem pilieniem siltiem.
Piedod, jo nevaru vairāk kā vienreiz
Rakstīt tev atvadas – tā tas ir pieņemts.
Bet lietus ziedošus zarus
Uz pelēka ledus zīmē
Apēsts ar kafijas garšu.
Debesīs vairs nav nekā...
Tās raisās virs manām tumšajām acīm.
Tu tajās joprojām esi
Tik nepārprotami skaists