mums nedalāmi elpot

Kad sirds ir saļāka par manu balsi
un skaņu ēnas plīst uz pusēm,
kad pacēlums met taisni liesmās iekšā,
šī pasaule, kam nav vairs laika dusēt,
kliedz vienā rīklē mūsu nolemtību
būt dzīviem vēl mazliet,
mums nedalāmi elpot mīlestību,
kas izņemta no oglēm, dievināt...

Es smejos...tagad nedrīkst raudāt.
Pie vēja izdomātiem vārdiem piesiets laiks.
Tas melo, melo viss visapkārt!
Pat ledains sniegs, kas izliekas, ka maigs.

Es smejos...tagad nedrīkst raudāt.