Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

just savādāk

Ar roku pieskarties mākonim,
sajust rassu uz plaukstas,
es nevaru, neko nejūtu,
jo rokas man ledus aukstas.

Lietus uz galvas straumēm līst,
un vārnas tik žēli ķērc,
skatos es uz šo pasauli
kā pazudis, izbijies bērns.

Redzu dažādas vietas un lietas,
sajūta - šeit jau ir būts.
Gribās izgaist un sākties no jauna.
Gribās rassu uz plaukstas just.
Viedokļi par dzejoli
 agiiiiite  2004-06-03 11:35 
Jauks! :)
 Lodveida_zibens  2004-06-03 13:17 
Pirmkārt jau ļoti daudz klasisko salīdzinājumu, nu daudz tādu. Par problēmu arī jau
n-tie raksta tieši tādā pašā veidā. Atgādina teicienu - Ir labi tur kur mūsu nav!
Neiespaidoja.
 Marla  2004-06-03 16:46 
zinu, zinu, naivs dzejolīts sanāca, bet tāds nu bij garīgais.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?