muļķe

vakar vai aizvakar
tas bija un bija saule
un bija mēness
un zvaigznes un bija baigi.
laiks jau kā vienmēr nekur nesteidzās
un baigi bija ilgi

tik lai pietiktu nokrist pa zvaigznei
un nokustu un atkal uzsaltu sniegs
jo paspēja arī uzspīdēt saule
un to nokausēt.

uzsala un atkal palika auksti kā jau vienmēr
un tad kad uzspīdēja kārtējā saule
un rītā tu pēc ilgiem laikiem modies možs
tu vairs negribēji būt viens

un sēdēt ieslēdzies
un ar joni atrāvi sevi vaļā
lai pavēdinātu un izvēdināji arī
jo kā vienmēr savas aizmāršības pēc neaizvēri laicīgi ciet

un kad jau bij pa vēlu tad tā arī bija.
atkal tu biji izpūsts un vārgs
bet svaigs toties.
laikam. atkal. likās.

tāpat kā toreiz kad kokiem nokrita kŗāšļi
un tie palika kaili uz ziemas salu
un tagad
kad daba māna tos
un sūta pavasari kad ziemai vēl nav gals
tie tāpat kā es izplauks un pēc tam nosals svaigi.

`visu gaišu
daba ņirdz gaidiet īsto laiku
kad vērt sevi vaļā .

bet es negribu gaidīt
to pavasari
un pati jau vainīga

un tagad staigāju izpūsta
bet svaiga
un smīmot raudu
par sevi.

kāda muļķe.