Mašīnas uzvara

Liels pārliecies
Baisais dziļums.
Brūno viļņu sniegs,
Tik mūžīgs,
Kā alkatīgas mežģīnes,
Ietīt sevī.

Nejautāju: „kāpēc?”
Kāpēc nerunā,
Kāpēc jau vairs nav mans.
Kāpēc spīd tur kur silti stiebri tur sauli.
Tur, tik ne te -
Tumšsārta atvara taisnība,
Rūpnīcas cinka asiņu rūgtums,
Nāsīs.

Visas manas sekundes,
Asinis, puņķi
Neprātīgu molekulu pūļa rokās:

Hei, hau! Tās nes, tās domā!
Uz plaukstas es.
Bez nekā, tukšs.
Neko.
Manā galvā plūst tās.
Ierauts - dzelzs adatu kāzās,
Uzvērts - uz gluda, karsta kafijas stieņa,
Mutē, tik tuvu acīm!
Bļe, sāp!

Asara no manis!
Stikla
Lodes
Pēdējās dzemdības acij.

Es?

Nav malas,
Nevar novērsties.
Viens kadrs.

Šis atvērtās mutes dziļums,
Stindzina.
Nāvīga tumsa.

Paliek klusa grafīta līnija.