Ak, eglīte!

Uz puantēm jau sniegpārsliņas stāvus -
Tūliņās mājiens ar zizlīti un sniegpārslu trupa skries!
Dievs, šī ziema dāvā siltu nāvi,
Šo daiļo stāvu, kas kažokādās ietinies!

Sekoju tam līdzi cauri zivju paviljonam,
Kur astes aplausos zivis pret letēm sit,
Sekoju tam līdzi cauri sakņu paviljonam -
Neprātīgs it kā krūtīs būtu dēstīts jauns rīts.

Un tad... Tad stāvs mani izveda ziemas dienā,
Sniegpārslu balets nākamo numuru grieza,
Stāvu vērojot manī visas vasaras ienācās,
Nebijis maigums sirdī iezagās...

Vēl tikai soli un tad pieskart, uzrunāt...
Sakārtojos, lai nebūtu neglītenis,
Jau skaros stāvam priekšā un ĀĀĀĀĀ,
Acīs viena un vēl viena ak eglīte! ....