..........………………viegli ar stiklu pa kjemmiiti (zini ar ko dzer!)…

Uz manas ierašanās brīdi
Atkala bija baķi izritinājusi.
(Delegācija jau dīdījās,
Mazās blašķītes izdzērusi.)

Kāpu lejā pa trapu.
Kā aizkauts kaķis orķestris.
Nē, nē, nedodiet atsauksmju lapu,
Turpat lidostā korķēšu.

Nu soļus klāju pa šo stiklu,
Kā stiklains rastamans ir ēka.
Prasu – kā pie tāda arhitekta tikāt?
Viņam Jamaikas krastā lēkāt!

Tāds dīvains, savāds klusums.
Visi kā svaigi ar ūdeni mutē.
Nu, bļāviens, kas jums iekodušas kā blusas
Ko kā partizāni klusat, kā butes?

Slīdu pa stiklu, es – vecis,
No ķemmētiem matiem izkrīt suka.
Kāds skābu elpu: „Vairs necelsies,
Pievācam mēteli. Šuhers! Mūkam...!”