Ceļotājs ( līdzīgs Ernijam1 garumā;)

Ceļotājs devās ceļā
Viss kas bija - viena sirds, atklātas debesis,
zobu suka drēbju pāris un ritenis
Caur pilsētas spīdošajiem logiem
Caur mašīnu spuldzēm devās tālumā
Pa tukšu lielceļu savā lēnumā
Pretī debesīm kā Dullais Dauka tiecās
Viņš nemīlēja cilvēkus-viņš tos arī neienīda
Viss kas lika raisīties dvēselītei bij briņišķīgā daba
Skati:
Kā zara lapa sakustas, kad aizlido zīlīte
Kā ezerā zīmē apļus ar plunkšķi zivtele
Un ozola saknes bij spilvens
Un zāle saulrieta krāsā bij dīvāns
Siltais vējš,kurā liegi līgojās zelta stiebri
Bet visvairāk ceļotājam patika vērot
gaisžilajās debesīs putnus lidojam- citu ātrāk citu lēnāk
Viņš mēdza nogulties un gaidīt, kad debesis kļūs drēgnas
Jo tad tās izskatījās vēl skaistākas
Un pirmās piles , kas krita kutināja ceļotāju
Kā bērns, kā tikko piedzimis bērns viņš jutās tajos mirkļos
Dīvainais ceļotājs.............