Oktobriskais dzejolis

Šķiet, oktobris jau mazliet apreibis,
kad rītos slidinās pa pagalmiem.
Tas peļķēs ledu sīkās lauskās triec,
pats sirms, bet prāts kā puišelim aizvien.

Ar miglu piedūmojis alejas,
vēl dzērvēm steidzas pamāt ardievas,
ar lietus pilēm džezu uzspēlē
un ritmiski pie slēģiem pieklauvē.

Tad, sagaidījis palsu mijkrēsli,
no zaru ēnām veido grafiti,
un savāc zvaigznes mākoņmaciņā,
Lai slepus sērotu par vasaru...

Bet tomēr neaizmirst mums dāvināt
tās kristālaukstās, dzidrās rītausmas
ar lapkriti un krāšņām vitrāžām,
ko dzejas rindās varam apdziedāt.