Bezcerīga eksistence

Priekšā man ebonīta jūra
Atmosfēra noskaņoti drūma
Noslēdzies kā aiz mūra
iekšā grauž sajūta sūra

Tikt prom nav spēka
Mētājos kā izspļauta krēpa
Citi slēpjas aiz dārga tērpa
Es neslēpju sevi kā kupla vārpa

Kad parādos es saploku
Kad saploku es noprotu
Kad noprotu es atrodu
Kad atrodu es nosodu

nosodu es sevi
kad redzu tevi
tas kā iznīcību devi
ar vārdiem - ceri

Norok mani pasaule šī
ieskrienos ātri es
ceru ka nāvi sēs
lietas aizmirst spēs
kaulus ceru saplēst, un suņiem tos atdot ēst

Vietas šeit nav brīvdomātājiem
Vienmēr slavu dod tiem paklausīgajiem
bet kā ar nosodītajiem?
Saucu jūs par smadzeņu sko-(a)lotājiem

Visu to jau vajag, bet cerība zūd
Kamēr tur priekšā tu muldi
tu tik vārdus stumdi
neesam mēs stulbi.