Pat ja tik diviem

Nakts – tas ir noslēpumains sapnis,
kad logā skatās Mēness – savedējs,
un klusā falsetā
skan pāri klusums,
lai kārdinājums mostos dvēselē.

Un vēja pūsma – samtaina kā roze,
tā vēlas tavus plecus noglāstīt,
bet gaist,
jo sabijusies zemes prozas,
kad kaislīgs vaids to steidzas nomainīt.

Šis saldais nogurums un zvaigžņu jūsma,
šī brīnumaino acu dūmaka...
un pasaulē
ir kļuvis vairāk laimes,
pat ja tik diviem mums tā dāvāta.