Latvijas moto

Pār zemi nakts kā melna sēta ar asiem galiem asins rētā.
Nu sākas dēmoniskās dzīres, ir cilvēks likts uz asās rīves
un stumdīts, malts un plosīts daļās.
Pat prāts un miesa, viss šeit maļās, un gods, pār kārti sirdsapziņa,
viss samalts taps bez dieva ziņas,

Pār zemi nakts, kā melna vāts, mūs vada ļaunā soda rāts.
Tik iznīcības dzirnas maļ, pār zemi grūst, mūs zemē kaļ.
Uz baltiem kauliem smiltis birst, ir laimīgs tas, kas pašlaik mirst,
Ar vaidu stingstošu var dvest, ka nespēj krustu tālāk nest.

Pār zemi nakts kā tumsas aura, kā tukšums, bezgalība caura,
kā gaistošs kliedziens miglā tīts, šai tumsai nesagaidāms rīts.
Pat mokās izkliegts sāpju lāsts var šķist kā rāma vēja glāsts.
Pret vienaldzības sienu cietu pat tas šeit neatradīs sev vietu.