Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Saules ēnā

Zvīņu pārklātās debesīs -
Saule izsīkst un nodziest tuksnesī...
Tavās acīs zilās jūra grimst,
Un viņai līdzi - mana sirds!

Vari mīlēt mani un arī nīst,
Visu dzīvi nievāt un nepazīt!
Vien pelnu gruzdošās mēlēs -
Ogles neizliksies un kvēli plēnēs...

To dzirkstis kā zvaigznes visumā -
Atdos visu, kas bija tām dārgs!
Kā saulrietā jūra debesis skūpstot,
Pirms tumsas mūsu sirdīm lūztot...

Mākoņu pārklātās debesīs - pelēkās,
Kad lietus un vētras mūs izmetās,
Es Tevi lūdzu, neaizmirsti par sauli,
Kas aiz tām, mūs vienmēr pasargās...
Viedokļi par dzejoli
 Maarka_Tvans  2020-11-28 21:28 
Šitais nav saprašanai, šitais ir pārdomām.
 adias  2020-11-29 01:56 
hmm..Es tik uztraucos. Kur tad ,,laapstu" acis? Vai ta kovida milzu spēks retušējis?
 adias  2020-11-29 01:59 
ja nopietni, veselību visiem, arī viņai. jo ar gadiem es dažas lietas un kritikas
lapsas teikti-ieteiktās sapratu...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu