Pieskāriens.

Nedz kristīta esmu,
Nedz iesvētīta,
Un baznīcā arī nav iets.
Un tomēr ik vakaru
Kāds neredzams spēks
Man Tēvreizi norunāt liek,
Un pateikties klusi
Par dāvāto dienu,
Par saviem mīļajiem lūgt,
Lai viņiem visiem vēlētā mūžā
Dieva svētības nepietrūkst.
Un mirkļos kad šķiet,
Ka vairāk nav spēka,
Ka dzīves smagums
Pie zemes liec,
Es sajūtu kādu,
Kas it kā ir blakus,
Kas neļauj salūzt,
Bet piecelties liek.
Vai tiešām ir kāds,
Kas mani tā sargā,
Kad likteņa lemto
Mūžu es eju?
Kā atbildot,vēsma
Man pārslīd pār seju,
Un sirdī ieplūst
Tāds vieglums un miers.
Tas nebija vējš,
kas noglauda mani,
Bet Dieva svētītais
Pieskāriens.