Liekam būt

Es rītos draudzējos- ar mēnesi bālo,
Bet vakaros mīļa man saule sarkanā, tālā.
Pa dienu ar galvu mākoņus stumdu,
Bet vakara krēslā taisu sev jumtu.
Pa dienu to vējpūtis saķiebis
Labi ka nav to nonesis.
Es domāju iedzert tad kefīru
Uz celma, kur redzēju Lapsāciju.
Bet šamējā uzglūn no ceriņu krūma,
Jau tuvojas nakts- tik tveicīgi drūma.
Pil sviedri no sejas, ko straumes nes,
Un pats sev liekos pilnīgi svešs.
Spēs sadziedēt ikdienā sagrābtās brūces,
Vien konjaks no gaisa, no mākoņu tūcēm.
Varbūt, ka pienāks kāds svešinieks
Un sitot pa plecu teiks- viens no mums lieks!