Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Klusuma zelts


Ir sacīts – klusēšana zelts,
Un iespējams, tā taisnība,
Jo šajā zelta klusumā
Man domas tevim apvijas.

Kā silta sveces liesmiņa
Tu gaismu radi istabā,
Kā smaržīgs peonijas zieds,
Man uzdāvini vasaras.

Kad zinu, dienai beidzoties
Tu manās rokās dusēsi,
Tad novakaru sagaidot,
Sāk vēderā diet tauriņi.

Tu zvaigzne, kura mirdz un spīd,
Pār nakti visā krāšņumā.
Patiesi tevi mīlu es
Šai tīra zelta klusumā.

Tu – paradīze, okeāns
Tu manu kalnu virsotne.
Tu esi zelta klusums mans
Un mana sapņu dvēsele.

(Pieminot Lautenbahu - Jūsmiņu)
Viedokļi par dzejoli
 Cerinju_Peeteris  2020-02-15 16:28 
Profesoru Lautenbachu-Jūsmiņu :) dzejas samaakslotas tacju lasiitaas lekcijas
[drukataas] raada nopietnu taa laika zinaatnieku...
 Maarka_Tvans  2020-02-15 17:12 
Šito lasīju ar jūsmiņu.
 lapsu_aacis  2020-02-16 10:52 
shesinj ku juus dzilji rakushi!
 bariss  2020-02-17 16:04 
Jā, Jēkabs jau bija Tērbatas universitātes profesors.
 Cerinju_Peeteris  2020-02-17 16:39 
Bariss arii LU laikaa sjo to sadariija :) [tiiri interesantas maaciibu graamatas]
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu