Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Dvēseļu putenis

Pasaulē laikam kaut kas sen ir sagruvis,
Jo tā vienos puteņos viz.
Ausīs čukst sniegi ar dvēselēm baltām,
Lūpās kā zefīrs sniegs salipis.

Sagriežas viss, lejas baltums man pāri,
Gadsimtu balsis tur atskanam dzird.
Katrā impulsā saduras mirkļi,
Dvēseles skūpstoties lejup krīt.

Putenī saklausu - sauc zvanu skaņas,
Aicinot pieskaras dvēselei man.
Nevelciet tikai ar seju uz leju
Pa sērsnu un ledainām kupenām!

Bet velk, kā nu prot, - es tās dzirdu un redzu -
Baltās dvēseles putenī kliedz.
Vaimanā, raud:” Kā es mīlu! Kā nīstu!”
Tur elle un paradīze – viss viens...

Nokrītu sniegā, vēl putenī dzirdot, -
Sprāgst lādiņš kāds nolādēts pusnaktī.
Un kaut kur virs jumtiem kāds šūpina klusi
Kā bērnu, kritušo jaunekli.

Es elpoju sniegu un sniegs klājas pāri,
Kā ziedi pļavās kļūst izmētāts laiks.
Ir debesīs dvēseles apklusušas,
Un zvani stāv mēmi, nav dzirdams ne vaids.
Viedokļi par dzejoli
 Maarka_Tvans  2020-02-01 20:38 
Ekselenti.
 bariss  2020-02-02 13:07 
Ir jau arī kāda neveiklība, ko cenšos labot. 3. pants.

Putenī saklausu - sauc
zvanu skaņas,
Aicinot pieskaras dvēselei man.
Tikai nevelciet mani ar seju
Pa
sērsnu un ledainām kupenām!
 Maarka_Tvans  2020-02-02 15:43 
Tā būtu labāk gan.
 lapsu_aacis  2020-02-06 14:01 
a man ne isai patika shitaas rindas saakums

Es elpoju sniegu un sniegs klājas
pāri

vot ja to snieKsu ieelpotu..
 farruca  2020-02-18 22:22 
sniegā var nosmakt , bija gadījums..
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu