Tune tristi*

Es pamodos no klusas melodijas,
Kam vārdus pačukstēja rietenis,
Kā pasaku par vasaru un tevi,
Par mākoņiem, kas klīda debesīs.

Tie vilināja mani kaut kur tālu,
Kur balta ziema, pelēks ledus, sals,
Un pāri visam vēja melodija,
Kā skumju mākta, vientulīga balss.

Ne pasakas, ne vasaras, ne tevis,
Ne mākoņu, te viss sen kļuvis svešs.
Vien reizēm atskan kāda melodija,
Kam klusi mēdzu pievienoties es.

*Skumjā melodija