Par mīlestību

Man nāve aiz muguras smej,
Kā indi savus smieklus manī lej.
Es griežos un skatos tai acīs –
Vai nāve drib arī ko sacīt?
Bet tā tik smejas skļā balsī
Un atņem manu dzīves kaisli.
Es nāvei jautāju klusi”
Vai pēc manis esi atnākusi?
Tā apklust un skatas,
Un ap sirdi man nelabi metas.
Tā klusē, bet acis tai smejas –
Man pazūd kustības spējas.
Ja es kādu saukt mēģinātu,
Tas manu nāvi neapstadinātu.
Es esmu viena un nāve ir viena,
Un viņas elpa ir auksta kā zima.
Kaulainas rokas sniedzas pēc manis,
Tūlīt mazā kamolā szmīs...
Bet nāve šķiļ mani pušu –
Nav vairak man krūšu.
Un svaigu asiņu klāta
Štēv mana sirds neaizsargāta.
Un pakaļ tai sniedzas roka,
Un bezgalīga sāpju moka
Igrūž manī dziļā ārprātā,
Kur nav ne atmiņas no saprāta.
Bet mana sirds vēl vēji sitas,
Un nāve atkal smej bez mitas.
Tā sirdī kož un neaizrijas –
Un pilna slimas fantazijas
Pusi sirds man atgriež saindētu,
Lai es vēl tālāk dzīvot spētu.
12.11.2001.