No laiku dziļumiem

Ved pēdas šīs no laiku dziļumiem,
Kas viedumu un gaismu atstaro,
Sev ceļā novāc šķēršļus, važas rauj,
Sniedz atbildes uz neizprotamo.

Un miglai cauri sārtojas jauns rīts,
Pār visu debessjumu starojot,
Tas reizē mūžību un mirkli vienodams,
Rauj pušu tumsas loku apburto.

Rīts gaismas nītīs rakstus noaudīs
Ikkatrai jaunai dienai šaisaulē,
Liks apzināties mirkļa burvību,
Pat sīkā, kvēlojošā dzirkstelē.

Tā ausmas vēnās izlolotais zelts
Ar asinsriti ielīs šodienā,
Lai jauniem asniem tiekties debesīs,
Pirms atkal nogrimt laiku dziļumos...