Mana dzelzsbetona Anna

Spīd saule, smiltis cepina kā pannā,
Zem kārklu krūma slēpjas dzelzsbetona Anna.
Tā mana Anna, ar vārdiem necaursitamā
Ne tālā pagātnē, ne daudzu gadu ritumā.

Tai dūre smaga, kā izlieta no betona
Un dusmās kļūst tā gluži dzelžaina.
Ja plaukstās patrāpās tai slotaskāts un panaa
Tad reizēm gluži traki uzvedas tā dzelzsbetona Anna.

Tik reizēm mīksta paliek cietā Anna,
Kad plikās miesas kūst tai saules vannās.
Tad smiltīs viņa izplūst tā kā cepta ola,
Pret debess zilgmi maigi zilās acis bolot.

Uz jūru dodos pasmelt spainī auksta ūdens dušu,
Tad Annai pielavos no kārklu otrās puses.
Un gāžu virsū ūdeni, lai dzelzbetona Anna citē,
Lai brēcot pakaļ skrien un atpūtniekus biedē.

Lūk tāda briesmnīga kļūst tā dzelzsbetona Anna,
Par laimi Jūrmalā tai līdzi paķerta nav panna..