Kad nolaižas brīnumi

Nu decembra gaišākās naktis ir vaļā,
ko ziemīgās debesis dāvina mums
kā audumu,
cauraustu sudraba sniegiem,
kam mēnesnīca kā rotājums.

Sāk vilināt neaizsniedzamās tāles,
kur vēji ar kristāla zvaniņiem skan,
un brīnumi nolaižas
atvērtās plaukstās,
kā trauslas sniegpārslu zvaigznītes man.

Jau ieskanas Ziemsvētku melodijas,
un mijas burvība, dzirkstošais prieks,
šķiet, eglītēm atmirdzot
svecīšu liesmās,
kļūs pasaule tīra un balta kā sniegs.