Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Vasaras rīts


Man klusām pačukstēja vējelis,
ka rītausma jau rasā mazgājas,
to noklausījies,
margrietiņas zieds,
kā baltais taurenītis atveras.

Jau ausma iekrāsot sāAk apvārsni,
ik mirkli pieņemdamās sārtumā,
un aizbaida
nakts miegu gaistošo,
no melna pārvērties kas pelēkā.

Spožs saules zelta diegu izšuvums,
virs debess juma rotā vijumos,
un cauri lapu burzmai lauzdamies,
sāk glāstīt zemi,
gaismu alkstošo.

To sajutušas, birzī lakstīgalas
lej treļļus,
jaunu dienu sveicinot,
un cauri izkliedētām rīta ēnām,
trīc visa pamale, tām pogojot.

Bet ausmā mirdzēdamas,
rasas piles,
kā mazas varavīksnes spēlējas,
kad zilam debess jumam pāri
slīd nesteidzīgas mākoņkupenas.

Pavisam slinki,
nez kur radies vējiņš
pa bērzu lapām klusi čabinās,
tiem zarus ķemmēdams kā grābeklītis,
šķiet, senās palaidnības aizmirsis...

Viens mirklis – un visapkārt kūsā dzīve,
tik krāšņa,
koši zaļā atlasā!
Ir līdz ar rītausmu te iznākusi
pa laukiem pastaigāties vasara.







Viedokļi par dzejoli
 straume22  2018-06-04 08:14 
Patika.
 solimarja  2018-06-09 09:17 
Skaista gan ir tā vasara! :-)
 vaga  2018-06-10 19:51 
kaut ar naftalīna smaku mazbišķiņ, bet man patika. vienkārši un tēlaini.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



on-line.lv
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu