Vējpūtis

Vējš nopūta sveces, kas laternās blāv
Un atstāja pilsētas ielas bez gaismas.
Viņš aizpūta liemiņas mazās un skaistās
Pie zvaigznēm, kas vientuļas debesīs stāv.

Tāds bija tas vējš, kas jumtus rausta
Kas ausīs iepūš un vārdus šos teic:
Nav laikam gala, uz kurieni steidzies?
Tāds vējš, kas dvēselei stīgas tausta.

Vējš pūta un pūta un pieņēmās spēkā
Līdz upes visas no krastiem gāja
Un drebēt iesāka pasaules ēka,
Bet selgā buras pārstāja māt,
Kad mastus kā skalus tas purināja.

Vējš pūta tik ilgi līdz pārpūtās pušu-
Rimst ūdeņi jūrā, zari nokaras klusi.
Nu varbūt vējam ir nākušas beigas?Nē,
Viņš atvelk elpu līdz nākamai steigai.