No miskastes izvilkts dzejolis

Šo dzejoli es atradu dārzā
Var būt kāda vārna atnesusi
Vai kaimiņa āzim ieķēries bārdā
Kurš, atsējies, nāk uz šo pusi

To pacēlu, skumju un saburzītu
Ar kartupeļu racēja rokām
Bet, atradis par bezcerīgu
Drīz pārsviedu pāri žogam

Šķiet, ka to vēlāk paķēra suns
Kurš dzenāja pats savu asti
Un priecīgs, ka vērtīgs ir atradums
Joza aprakt uz smilšu kasti

Vēlāk šo dzejoli redzēju sētā
To spārdīja bērni pa bruģi
Trokšņainā spēlē vēl neredzētā
Viņi šāva pa pirātu kuģi

Drīzi gan tante ķērcošu balsi
Sauca – Mums traucē šī kņada!
Tā viņas klaigā, vai Rīga, vai Talsi
Itkā āzis šām dibenā bada

Vakar, pēc lietus, uz soliņa malas
Kāds sedza šo dvēseles darbu
Lai nepaliek mitras tās ķermeņa daļas
Kas izpilda funkciju skarbu

Pievakarē vīri ar deguniem ziliem
Tur uzkrāva desas un gurķi
Lai veldzētu slāpes ar ūdeņiem dziļiem
No pudeles, slēgtas ar puļķi

Sētniece pagalmu slauka, ka skan
Un iesviež to spainī kā lieku
Es saku viņai – Ak, dod labāk man!
Var būt kādam tas sagādās prieku

Te ir šis dzejolis, apgājis riņķi
Pa mana ciemata skaistajām vietām
Kam patīk, lai lasa, kam ne – neķer kreņķi
Jo katram savs skats ir uz lietām